Kad tavam dēlam ir trīsdesmit septiņi, tu vairs nejaucies viņa personīgajā dzīvē. Nejautā, ar ko tiekas, vai tas ir nopietni. Gaidi, kad pats pastāstīs, bet tikai šoreiz sanāca nejauki…
Mikus piezvanīja trešdienas vakarā:
— Tēt, mēs ar Dārtu gribam sestdien pie jums atbraukt. Iepazīstināt.
Es nopriecājos. Tātad nopietni. Tātad ir plāni. Sieva visu ceturtdienu gatavoja, kārtoja, pārdzīvoja. Es mierināju: viss būs normāli. Viņi atbrauca divos dienā. Mikus ienāca pirmais, aiz viņa — meitene. Gara, skaista, kopta. Ģērbusies dārgi, turas pārliecinoši.
— Iepazīstieties, šī ir Dārta, — teica Mikus, un viņa balsī bija lepnums.
Mēs sasveicinājāmies. Sieva aizveda viņu uz virtuvi — palīdzēt ar salātiem. Bet es paliku ar dēlu viesistabā.
— Nu, kā? — viņš smaidot pajautāja.
— Skaista, — es godīgi atbildēju.
— Jā, viņa vispār ir uguns. — Mikus bija laimīgs. — Gudra, mērķtiecīga. Zini, viņai ir savs bizness. Mārketinga aģentūra.
Es pamāju ar galvu. Gribēju priecāties par dēlu. Bet kaut kas iekšā sakustējās. Kaut kas nebija tā.
Pusdienas: kad vārdi pasaka vairāk nekā klusēšana
Mēs apsēdāmies pie galda. Sieva pasniedza ēdienus, Dārta slavēja — tiesa, kaut kā formāli. Mikus nenovērsa no viņas acis. Saruna sākās ar parasto: no kurienes nākusi, kur mācījusies, ar ko nodarbojas. Dārta atbildēja pārliecinoši, skaidri, it kā darba intervijā.
— Es pabeidzu ekonomistus, pēc tam LU Rīgā. Trīs gadus nostrādāju lielā uzņēmumā, tad nolēmu atvērt savu lietu.
— Malacis, — teica sieva. — Ar ko vecāki nodarbojas?
— Mamma ir lektore, tētis — uzņēmējs. Viņi pašķīrās, kad man bija desmit. Es dzīvoju ar mammu.
Mikus iejaucās:
— Dārta pati visu ir sasniegusi. Bez sakariem, bez vecāku palīdzības. Viņa pasmaidīja:
— Nu, tētis apmaksāja studijas. Bet pārējā ziņā — jā, pati.
Es klausījos un domāju: normāli. Veiksmīga meitene, zina, ko grib. Kas tur slikts? Bet pēc tam saruna pārgāja uz ko citu.
Pirmais trauksmes zvans: kad karjera ir vissvarīgākā
Kopdzīve ar 15 nosacījumiem: 59 gadus veca vīrieša prasību saraksts pēc gadu ilgām attiecībām
Sieva pajautāja:
— Vai jūs jau sen ar Miku tiekaties?
— Astoņus mēnešus, — atbildēja Dārta. — Iepazināmies biznesa konferencē.
— Un kā, nopietni? — sieva smaidīja, bet es redzēju: viņa uztraucas. Dārta aizdomājās:
— Nu, es teiktu, ka mēs pārbaudām saderību. Attiecības ir projekts. Nepieciešams saprast, vai sakrīt mērķi, vērtības, dzīves plāni. Projekts. Viņa nosauca attiecības par projektu.
Mikus iesmējās:
— Dārta vienmēr tā saka. Viņa ir ļoti racionāla.
— Racionalitāte ir svarīga, — Dārta pamāja. — Emocijas pāriet. Paliek tas, ko tu esi uzbūvējis.
Es paskatījos uz dēlu. Viņš smaidīja. Piekrītoši māja ar galvu. Un man pēkšņi kļuva neomulīgi.
“Parasti tādu summu es ēdu nedēļu” pasmējās kavalieris(47), vajadzēja aiziet jau pēc pirmās minūtes
Otrais brīdinājuma zvans: nākotnes plāni
Es pajautāju:
— Kādi ir plāni? Nākotnei, domāju. Dārta atdzīvojās:
— Man ir skaidrs biznesa attīstības plāns pieciem gadiem. Vēlos atvērt filiāles trīs pilsētās, iziet starptautiskā līmenī. Tas prasa laiku, resursus, pilnīgu koncentrēšanos.
— Bet ģimene? — piesardzīgi pajautāja sieva. — Bērni?
Dārta brīdi paklusēja:
— Bērni ir jautājums ne ātrāk kā pēc pieciem septiņiem gadiem. Vispirms nepieciešams izveidot finanšu spilvenu, stabilizēt biznesu. Trīsdesmit astoņos, četrdesmit gados — tas tagad ir normāli. Sieva saskatījās ar mani. Mikum ir trīsdesmit septiņi. Pēc pieciem gadiem viņam būs 42. Vēl pieci — 47.
— Vai Mikus ir mierā ar gaidīšanu? — es pajautāju. Dārta paskatījās uz dēlu:
— Mēs apspriedām. Mikus saprot, ka karjera ir svarīga. It īpaši sievietei. Nedrīkst palaist garām iespējas. Mikus pamāja:
— Jā, es piekrītu. Dārta pareizi saliek prioritātes. Es klusēju. Bet iekšā viss saspiedās.
Trešais zvans: kurš te galvenais
Pēc pusdienām mēs dzērām tēju. Dārta stāstīja par savu biznesu, par klientiem, par panākumiem. Mikus klausījās, apbrīnoja. Tad viņa pēkšņi teica:
— Starp citu, Miku, tu taču atceries, ka nākamajā sestdienā mums ir tikšanās ar investoru?
— Atceros, — viņš pamāja.
— Tev vajadzēs prezentāciju pabeigt. Un nopērc jaunu uzvalku, lūdzu. Tas, kas tev ir, izskatās lēti. Viņa to pateica mierīgi. Bet šajā mierā bija kaut kas nelāgs.
Mikus neiebilda. Tikai pamāja:
— Labi, nopirkšu.
— Un vēl, — Dārta turpināja, — man svētdien vajadzēs uz divām dienām aizbraukt komandējumā. Tu varēsi izņemt manas drēbes no ķīmiskās tīrītavas?
— Protams.
— Un neaizmirsti samaksāt par internetu. Citādi es atkal aizmirsīšu.
Viņa deva viņam uzdevumus. Kā palīgam. Es paskatījos uz dēlu. Viņš smaidīja. Piekrita visam. Un man pēkšņi sagribējās piecelties un pateikt: “Miku, vai tu neredzi?” Bet es klusēju.
Saruna divatā: no kā es baidos
Viņi aizbrauca sešos vakarā. Mikus mani apskāva uz atvadām:
— Nu, kā? Vai ne, ka lieliska? Es pamāju:
— Jā, gudra meitene.
— Esmu tik priecīgs, ka jūs iepazināties! — viņš staroja no laimes. — Dārta saka, ka jūs viņai iepatikāties.
Viņi aizbrauca. Sieva klusēja minūtes desmit, tad neizturēja:
— Tu redzēji?
— Redzēju.
— Viņa viņu komandē.
— Redzēju.
— Un viņš pat nepamanīja. Es nopūtos:
— Pamana. Vienkārši viņam šķiet, ka tā vajag. Ka, ja sieviete ir veiksmīga, stipra — viņa ir galvenā. Sieva paskatījās uz mani:
— Tu viņam pateiksi? Es aizdomājos. Ko es teikšu? Ka viņa meitene viņu neciena? Ka viņa uztver viņu kā palīgu, nevis kā partneri? Ka pēc pieciem gadiem viņš apkalpos viņas karjeru, bet pēc tam, varbūt, saņems atļauju kļūt par tēvu?
Bet, ja es pateikšu — viņš neticēs. Tāpēc, ka viņš ir iemīlējies. Tāpēc, ka viņam šķiet, ka Dārta ir veiksme. Skaista, veiksmīga, gudra. Kurš muļķis no tādas atteiktos?
— Neteikšu, — es atbildēju. — Lai pats saprot.
No kā es baidos patiesībā
Pagāja nedēļa. Mikus zvanīja, stāstīja par Dārtu, par viņu plāniem…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
